22. un 23. maijā Maltas vidusskolas 12.klases skolēniem bija iespēja demonstrēt publiski savus mākslinieciskās jaunrades darbus, pie kuriem viņi strādāja visu mācību gadu. Tā kā skolēni bija izvēlējušies mācīties padziļināto kursu latviešu valodā un literatūrā, viņiem bija iespēja arī šajā kursā izstrādāt savus projekta darbus, kas atbilstu tematiem- “Teksts un indivīds”, “Teksts un vara”. Savus mākslinieciskās jaunrades darbus padziļinātajā kursā izstrādāja pieci 12.klases jaunieši: Viktorija Petrova, Jeļizaveta Pozdņakova, Vladislavs Čerņavka, Elēna Kolīte un Adriana Žagare.
Pēc darbu prezentācijas jaunieši dalās ar savām pārdomām par to, kas projekta darbos izdevās, kādas grūtības radās tā tapšanas procesā, kā arī sniedz ieteikumus nākamajiem projekta darba veicējiem.
Jeļizaveta Pozdņakova 12.1/3 klase:
Gada laikā es veidoju autobiogrāfisko garstāstu “Dvēseles pēdas”, kurā aprakstīju svarīgākos notikumus no savas dzīves, kuri ietekmēja manu izaugsmi un personību. Projekta tapšanas laiks bija ļoti interesants un aizrautīgs, veicot visus nepieciešamos uzdevumus, lai grāmata taptu. Jaunrades darbs latviešu valodā sniedz iespēju izjust mākslinieka un rakstnieka talantu, kurā skolēns pats izvēlas savu tematu un realizē dienasgrāmatas, garstāsta vai cita veida formātā un žanrā. Protams, ka rakstīšanas laikā es sastapos ar grūtībām, kas traucēja veidot savu mākslas darbu un motivēt sevi rakstīt to. Tomēr, kā jau iepriekš minēju, lai jaunrades darbs taptu, ir jābūt ļoti pacietīgam un mērķtiecīgam, disciplinētam, jo tas ir ilgs process, kur pašam jāsaprot, ka es vēlos to darīt, jo tas ir interesanti un dod jaunu pieredzi.
Vladislavs Čerņavka 12. 1/3 klase:
Šajā mācību gadā man bija unikāla iespēja izdot grāmatu par savu dzimto zemi. Mani jau sen interesē Latgales vēsture, tāpēc es ļoti nopietni pievērsos darbam un uzrakstīju uz reāliem notikumiem balstītu grāmatu "Japončiki", kas stāsta par noziedzīgu bandu, kura darbojās pirms simts gadiem. Šo septiņu mēnešu laikā tika paveikts liels darbs un veltīts daudz laika. Bet, pateicoties tam, es izveidoju īpašu darbu, kurā lasītājs pats var izvēlēties sižeta attīstību, un tas nozīmē, ka galvenā varoņa liktenis būs atkarīgs tikai no jums. Mana grāmata ir izdota gan tradicionālajā formātā (5 eksemplāros), gan digitālā vidē. Kopumā esmu ļoti apmierināts ar rezultātu un neplānoju apstāties pie šī nelielā darba. Šis projekts uzlaboja manas valodas prasmes un deva man pieredzi publiskajā runā. Taču tas viss nebūtu bijis iespējams bez skolotājas Ineses Greižas atbalsta un padomiem. Vēl es vēlos izteikt pateicību visiem, kas atnāca uz prezentāciju, un īpaši grāmatu autorei Skaidrītei Svikšai par viņas sniegto recenziju. Kopumā vēlos pateikt, ka projektu darbs ir vislabākais veids, kā izteikt savas domas, tāpēc iesaku izvēlēties šo priekšmetu radošiem un atbildīgiem skolēniem.
Viktorija Petrova 12.2. klase:
Šī mācību gada laikā es nodarbojos ar dzejoļu rakstīšanu, lai papildinātu savas zināšanas, strādājot pie projekta darba, kā arī dzejoļu rakstīšana man palīdzēja atbrīvoties no liekām domām. Mans projekta darba mērķis bija izveidot dzejoļu krājumu, kur es varu atklāt savas jūtas. Izstrādājot projekta darbu, es izsecināju, ka tas ir ļoti sarežģīts un laikietilpīgs darbs. Lai to veiktu, cilvēkam jābūt lielai vēlmei un motivācijai. Manuprāt, grūtākais projekta darba veikšanā ir to prezentēt, tomēr man tas izdevās. Visvairāk man patika rakstīt dzejoļus, kad man tiešām to gribējās darīt, tomēr es sastapos ar motivācijas zudumu. Tas ļoti ietekmēja manu dzejoļu grāmatu un tās apjomu, kā arī tas neizdotos bez skolotājas palīdzības, tāpēc tas ir ļoti svarīgi.
Skolēnu darbus recenzēja un īpašais ciemiņš projekta darbu prezentācijā bija grāmatu autore Skaidrīte Svikša, kuras viedoklis bija ļoti svarīgs jaunajiem autoriem. Par šī gada jaunrades darbiem un viņu autoriem Skaidrīte saka šādus vārdus: „Liels prieks un gods jau otro gadu piedalīties manas absolvētās skolas – Maltas vidusskolas 12. klases skolēnu projektus darbu vērtēšanā un liels gandarījums, ka tie tiek rakstīti man tuvajā jomā – latviešu valodā un literatūrā.
Šogad skolēni radījuši trīs pilnīgi atšķirīgus darbus, taču tos vienoja ideja, ka tās varētu būt grāmatas. Lai šis sapnis piepildītos, vēl mazliet jāpiestrādā katram – vienam vairāk, citam mazliet, jo ne viss ir publicējams un vajag ievērot dažas prasības, par kuriem skolēni vēl nezina. Taču viņu līmenim projekta darbi izstrādāti augstāko baļļu mērogā.”
Katra skolēna darbā Skaidrīte saskatīja gan pozitīvo, gan arī to, kas būtu jāuzlabo, turpinot rakstīšanu. Raksturojot Viktorijas Petrovas dzejoļu krājumu „Gaisma tālumā”, Skaidrīte Svikša uzsver, ka “nosaukums liecina par romantisma klātbūtni sajūtās, kas ir pašsaprotami šādā vecumposmā. Iecere par dzejoļu grāmatu ir veiksmīga, jo izveidota struktūra, pārdomāts saturs, dzejoļos jūtama filozofiska nots (it īpaši tajos, kas saistīti ar mīlestību, ģimeni, mammu). Spilgtākie piemēri: par mammu – „Tavā priekšā puķes zied / un pelēki mākoņi pazūd”. Vai arī „Kas ir mīlestība?/Skaistums, kas sākumā?/Vai bēdas, kas priekšā?”. Ir redzams, ka jaunietei piemīt retā spēja izteikties īsi. Lai gan, protams, jāpiestrādā pie sava izteiksmes stila, iedvesmai vairāk jālasa citu dzejnieku darbi. Apsveicami, ka atsauksmi ir sniegusi mamma un meita to ar lepnumu iekļāvusi grāmatā. Sākums labs, it īpaši, ja dzejošanai jauniete pievērsusies vien pirms pāris gadiem”.
Analizējot Jelizavetas Pozdņakovas autobiogrāfisko garstāstu „Dvēseles pēdas”, Skaidrīte Svikša saka, ka “autobiogrāfiskais stāsts (kā autore to nosaukusi) drīzāk ir dziļi intīma dienasgrāmata tēmu un aprakstu ziņā. Tik filozofiski ir formulējumi: „Katrā sāpē ir dzīvības pumpurs”, „Piepildīt vientulību ar cilvēku”, „Nav atkarīgs no mūsdienīguma”. Lai kas ir ietekmējis tā domāt, bet tas ir dziļi! Ar pieauguša cilvēka apziņu ir secināts, ka mūzika spēj ārstēt grūtos brīžos. Patiešām slavējama ir apzināšanās, ka cilvēks nedrīkst padoties, jāmeklē risinājumi, jāapzinās sevi kā personību. Ar šo projektu Jeļizaveta parādīja, ka ir iemācījusies sadzīvot ar sevi, ir atradusi iedvesmas avotu un ka dzīvē vēlas sasniegt augstas virsotnes”.
Arī par neviennozīmīgi vērtējamo Vladislava Čerņavkas piedzīvojumu stāstu ar autobiogrāfiskiem un vēsturiskiem elementiem “Japončiki” Skaidrītei Svikšai ir savs skatījums: “Projektā autors pievērsās vēsturiski ļoti nopietnai tēmai – Japončika banda, kuras noziedzīgie nodarījumi ir traips mūsu apkārtnes vēsturē, tāpēc pieaugušo uztvere šajā ziņā noteikti ir citādāka un prezentācijā to sajutām.
Taču jaunieša skatījums uz notikumiem šo stāstu padarīja vieglāku, jo viņš drosmīgi pamēģināja pievērsties reālu personību rīcības analīzei, lasītājam radoši piedāvājot dot noziedzniekam izvēli. Ir acīm redzams, ka autors ir mērķtiecīgi un cītīgi strādājis pie situāciju analīzes, veidojis tekstu viengabalainu (tajā nav saturisko pārrāvumu), tāpēc rezultātā tapa grāmata, kas gandrīz ir izdodama. Vienīgi jāpiedomā, kā atdalīt bagātīgo vēsturisko fotogrāfiju, faktu klāstu no izdomātām situācijām.”
Kopumā par jaunrades darbu publisku prezentāciju Skaidrīte saka atzinīgus vārdus: ”Projektu prezentācijai tiešām jānotiek uz skatuves, tas dod veikumam citu svaru un nozīmīgu, kā arī skolēniem uzstāšanās pieredzi. Tā ir iespēja arī iepazīt vārdu „recenzents”. Lai gan tas nav oficiāli apstiprināts projekta darba vērtētājs, tomēr tā ir jauna pieredze skolēniem, jo tālāk, mācoties augstskolā, tā būs ikdiena – mācīties aizstāvēt savu viedokli un dzirdēt arī pamatotu kritiku (ko jāmācās sijāt un uztvert padomus). Tā ir reālā dzīve, kurai 12. klases skolēniem jāsāk gatavoties. Ceru, ka mani novērojumi pārliecināja jauniešus, ka viņu darbi mani patiešām aizkustināja un priecēja. Lepojos, ka Maltas vidusskolā ik pa brīdim sevi spilgti pierāda talantīgi, uzņēmīgi un radoši jaunieši. Lai katram dzīvē izdodas atrast savu īsto ceļu un visi oļi tajā lai tiek uztverti kā pieredze.”
Savukārt Elēna un Adriana mēģināja izveidot dokumentālo filmu par skolas pārmaiņām 66 gadu laikā. Filmas pirmizrāde notika 23.maijā, kur meitenes iepazīstināja ar savu jaunrades darbu un pēc prezentācijas atbildēja uz skatītāju jautājumiem.
Elēna Kolīte 12.2 klase:
Pateicoties mūsu prasmēm un zināšanām (iemācījos arī kaut ko jaunu ) esam spējušas radīt dokumentālo filmu ''SKOLAS PĀRMAIŅAS NO 1958. LĪDZ 2024. GADAM'', kas ne tikai izklaidē, bet arī izglīto un iedvesmo skatītājus. Protams, bija arī grūtības, piemēram, montēt video (tā bija mana pirmā pieredze), bet šīs grūtības ir jau pārvarētas. Tā kā darbs bija grūts, esmu sasniegusi izvirzīto mērķi un esmu priecīga par to.
Adriana Žagare 12.2.klase:
Es uzskatu, ka mēs ar Elēnu esam labi pastrādājušas. Neskatoties uz to, ka darbs bija diezgan grūts un apjomīgs, mēs sasniedzām savu mērķi – izveidojām dokumentālo filmu par skolas laikiem un parādījām to mūsu auditorijai. Daudz ko esam iemācījušās (piem., intervēt cilvēkus, montēt video). Veicot šo darbu, arī sastapāmies ar dažām grūtībām. Viena no lielākajām bija video montēšana, jo tā bija pirmā pieredze un daudz kas šķita jauns un nezināms. Taču kopumā savas kļūdas esam sapratušas, un domāju, ka tas ļoti palīdzēs man turpmākajā dzīvē, kad vajadzēs veikt vēl kādu līdzīgu darbu. Manuprāt, projektu darbs ļauj jauniešiem radoši izpausties, un tie spēj radīt kaut ko ļoti interesantu un pamācošu.
Priecājos par jauniešiem, kuri ir izvēlējušies veidot savus projekta darbus latviešu valodā un literatūrā. Brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju kādreiz ir teicis: “Katrai dienai ir savs brīnums. Tāpēc pieņem svētību, strādā un radi savus mazos mākslas darbus jau šodien! Rīt tev taps dāvāts vēl.” Labu veiksmi turpmākajos dzīves ceļos!
Informāciju apkopoja latviešu valodas un literatūras skolotāja Inese Greiža
