7. maijā Maltas vidusskolas 12.klases skolniecēm - Adrianai Poplavskai un Santai Vaiderei - bija iespēja demonstrēt publiski savus mākslinieciskās jaunrades darbus, pie kuriem viņas strādāja visu mācību gadu.
Pēc darbu prezentācijas jaunietes dalās ar savām pārdomām par to, kas projekta darbos izdevās, kādas grūtības radās tā tapšanas procesā, kā arī sniedz ieteikumus nākamajiem projekta darba veicējiem.
Santa Vaidere: Gada laikā es veidoju pasaku grāmatu “Mazo raganiņu piedzīvojumi”. Pats rakstīšanas process bija aizraujošs, bija interesanti sacerēt kaut ko savu. Projekta darba laikā bija arī dažādas problēmas, kā laika trūkums, motivācijas trūkums kaut ko sacerēt. Bet, neskatoties uz grūtībām, man tomēr izdevās sasniegt savu mērķi.
Adriana Poplavska: Šis gads man bija kā garš, līkumots ceļš cauri pašas domām, sajūtām un pieredzēm. Es izvēlējos rakstīt epifānijas – īsus, dziļus mirkļus, kas atklāj kaut ko droši par mani vai pasauli apkārt. Sākumā tas šķita aizraujoši: katra diena bija kā iespēja no jauna paskatīties uz sevi un uzrakstīt kaut ko patiesu.
Protams, ne viss bija tik viegli, kā sākumā šķita. Rakstīšana prasīja daudz laika un pacietības. Dažbrīd šķita, ka vārdi negrib nākt, un spēka izsīkums lika domāt – vai vispār spēšu šo projekta darbu pabeigt. Bija dienas, kad motivācija pazuda un viss, ko vēlējos, bija vienkārši atpūsties. Arī fotosesija grāmatas noformēšanai prasīja vairāk laika un enerģijas, nekā biju gaidījusi – piemērota vieta, apģērbs, noskaņa, cilvēki, lai viss izskatītos tieši tā, kā biju iztēlojusies.
Taču šim projektam bija arī lieli plusi. Es iemācījos labāk rakstīt – izteikt savas domas skaidri un saprotami. Rakstīšana bija sava veida ārstēšana – caur vārdiem es atbrīvojos no domām, kas visu laiku bija ar mani, un sapratu, cik daudz man ir jautājumu šai pasaulei, kura man dos atbildi tikai pēc kāda laika. Katru reizi, kad pabeidzu kādu epifāniju, sajutu lepnumu un prieku par paveikto. Apkārtējā vide un cilvēki man apkārt bija par iedvesmas avotu – es iemācījos pamanīt skaisto ne tikai dabā, bet arī cilvēkos un viņu darbos. Es novērtēju katru dienas mirkli.
Tagad, atskatoties uz paveikto, saprotu, ka šis projekts mani ir mainījis. Esmu palikusi drosmīgāka, atvērtāka pret pasauli un pateicīgāka par iespēju izpausties caur rakstīšanu. Lai arī ceļš nebija viegls, tas bija tā vērts.
Skolēnu darbus recenzēja un īpašais ciemiņš projekta darbu prezentācijā bija grāmatu autore Skaidrīte Svikša, kuras viedoklis bija ļoti svarīgs jaunajiem autoriem. Par šī gada jaunrades darbiem un viņu autoriem Skaidrīte saka šādus vārdus: “Apsveicami, ka jaunieši izvēlas valodu, literatūru, ka, balstoties tautas mutvārdu daiļradē un klasiķu darbos, mēģina rast savu izteiksmes stilu. Protams, ir daudz nianšu, kas jāievēro un jāpilnveido (jo gan valoda, gan grāmatu māksla mūsdienās ir pakļauta daudzām negatīvām tendencēm), bet pats šādu grāmatu projektu tapšanas fakts apliecina, ka literatūrai un grāmatniecībai būs būt arī 21. gadsimtā. Prakse pierāda, ka e-grāmatas drīzāk ir modes lieta, joprojām cilvēki tiecas uz drukātiem izdevumiem, taustāmu sava darba rezultātu. (To apliecina arī jauniešu sadarbība ar tipogrāfijām, vēlme nodrukāt savu darbiņu – ielikt vākos un uzdāvināt.)”
Katra skolēna darbā Skaidrīte saskatīja gan pozitīvo, gan arī to, kas būtu jāuzlabo, turpinot rakstīšanu. Raksturojot Adrianas Poplavskas epifāniju grāmatu “Spogulis bez atspulga”, Skaidrīte Svikša uzsver, ka “Adrianas Poplavskas grāmata “Spogulis bez atspulga” ir veiksmīgs mēģinājums īsprozā ar epifānijas elementiem. Mazie domu uzliesmojumi, kas izgaismo dzīves brīžus – šim apzīmējumam 12 darbi pilnībā atbilst. Taču vienlaikus kļūst skaidrs, ka tās ir 21. gadsimta epifānijas, ko rada mūsdienu jauniete – ar saviem unikāliem sajūtu impulsiem un to atspoguļojumu domās un vārdu, rindu salikumos. Epifānijas latviešu literatūrā aizsāka Imants Ziedonis, tāpēc gribējās vairāk “ziedoniskuma” – viņa spējas “sadraudzināt lietas”, oriģinālu vārdu salikumu, drosmīgāku metaforu.
Domu plašumu un vērīgumu apliecina tēmu loks: gan pirmā apjausma par jūtām, gan globālās problēmas (ekoloģija), gan negācijas sabiedrībā (smēķēšana) utt. Tas viss atspoguļo līdzdomāšanu un līdzjušanu, kas vien ir vērtīgi personības tapšanas procesā. Papildus tam iezīmējas arī filozofiskās notis: jau grāmatas nosaukumā (kā zemapziņas diktāts – jauniete ir sevis meklējumos, tāpēc spogulis pagaidām vēl nezina, ko atspoguļot), tāpat dziļi filozofisks ir grāmatas sākums ar jautājumu “Kas es esmu?” – tas tiklab ir gan vēršanās pie sevis pašas, gan pie ikviena lasītāja.
Tekstos kopumā ir daudz jautājumu teikumu, kas vēlreiz apliecina iekšējo izaugsmi un atbilžu meklējumus. Jautājumi pārsvarā ir retoriski, uz tiem atbildēs tikai laiks… Pagaidām ir sajūtu prieks un skumjas, bet literāri pilnvērtīgākus darbus darītu I.Ziedonim raksturīgais “ieraudzīšanas prieks”. Tas noteikti atnāks, jo jaunais prāts vēl tikai sāk apjaust pasaules plašumu. Patiešām prieks par šo mēģinājumu pieskarties žanriskajai klasikai un I.Ziedoņa darbos saskatīt iedvesmas avotu. Bet ieteikums noteikti ir turpināt rakstīt, jo tas arī ir pašinventarizācijas veids, kā arī vairāk lasīt, tostarp klasiķus, jo tie tāpēc ir klasiķi, ka katrai paaudzei spēj dot ko savu. Tikai pacietīgi jāmeklē un atrastais tuvais jāpielāgo savām izjūtām.”
Analizējot Santas Vaideres pasaku grāmatu “Mazo raganiņu piedzīvojumi”, Skaidrīte Svikša saka, ka “Santas projekta darbs “Raganu ceļojums” ir viegli lasāma, fantāzijā sakņota pasaka, kas būs interesanta ikvienam, kuru piesaista virsraksts. Zem viena nosaukuma paslēpušies 7 atsevišķi stāstiņi par mazo raganiņu piedzīvojumiem un skolas gaitām. Autores fantāzijas lidojums izpaužas gan personvārdos (Eldra, Fēna, Morvela, Oreons, Merlins), gan sižetā (piemēram, raganu skolā padziļināti apgūtie priekšmeti: “Rituālu burvju zāles” un “Maģiskās ilūzijas”). Tas viss darbu padara aizraujošu un paplašina tā potenciālo lasītāju auditoriju.
Tas būtībā atbilst vairākiem literārās pasakas pamatnosacījumiem: augsts iztēles, fantāzijas līmenis, tautas pasaku elementi, labu beigu princips (mijas ar atvērtām beigām noslēgumā). Papildu tam katras pasakas nodaļas beigās ir kāda pamācība, kas pieskaņota un ir kā rezumējums konkrētam notikumam. Tas viss apliecina, ka jauniete ir domājusi līdzi saturam, secinājusi un veiksmīgi (ar izvēlētajiem notikumiem, detaļām) veidojusi saikni starp pasaulēm (ar varoņu ceļojumu laikā, vārdu izvēli). Protams, ir jāpiestrādā pie tēlainības, notikumu sazarotības, dialogu emocionālās niansētības, lai lasītājs iejustos notikumā, nevis tikai to uztvertu.
Noteikti jāpiebilst, ka darbs ir labs pieteikums pasakai vienkāršajā valodā, proti – mūsdienās, kad aizvien vairāk tiek akcentēts virziens uz maksimāli viegli uztveramu tekstu, šī pasaka būs saistoša lasāmviela. Grāmatā ir panākts gaidu efekts, – gribas turpinājumu, jo fantāzijai jāļauj lidot, un ir apsveicami, ka jauniete to spējusi pierakstīt! Novēlu turpināt, jo galveno varoņu dzīvē pēc raganu skolas beigām noteikti būs piedzīvojumu pilna, tāpat kā Santai pašai, kura šogad pabeidz vidusskolu! Ceļo kopā ar savām varonēm un fiksē lielās dzīves notikumus! Jo katrs cilvēks, katrs stāsts ir unikāls, tāpēc tas ir pelnījis tikt iemūžināts literāros darbos!”
Priecājos un lepojos ar jaunietēm, kuras ir izvēlējušās veidot savus jaunrades darbus latviešu valodā un literatūrā! Tas ir tikai sākums… Lai radošums jūs pavada arī turpmākajos dzīves ceļos!
Informāciju apkopoja latviešu valodas un literatūras skolotāja Inese Greiža
