Šajā mācību gadā 20. un 21.maijā Maltas vidusskolā norisinājās mākslinieciskās jaunrades darbu prezentācijas.
12.klases skolēni projekta darba ietvaros demonstrēja dokumentālās filmas par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar jauniešu dzīvi, un prezentēja mācību gada laikā sarakstītās grāmatas.
20. maijā varēja noskatīties 12.klases skolēnu Rainera Kropa un Adriana Taškāna filmu “10.-12.klašu skolēnu izpausme sociālajā tīklā “Instagram” un Laura Antiņa filmu “Tehnoloģiju ietekme uz Maltas vidusskolas 10.-12.klašu skolēniem”.
Pēc darbu prezentācijas jaunieši dalās ar savām pārdomām par to, kas projekta darbos izdevās, kādas grūtības radās tā tapšanas procesā, kā arī sniedz ieteikumus nākamajiem projekta darba veicējiem.
Rainers Krops: Pēc projekta darba es ieguvu daudz kā jauna, piemēram, uzlaboju savas video montēšanas prasmes, kas var noderēt nākotnē, kā arī uzlaboju savas iemaņas, strādājot komandā, paliku vairāk organizētāks un komunikablāks un kopumā varu teikt, ka projektu darbs man ļoti patika, un galvenais ieteikums citiem ir tāds, ka viss jādara laicīgi un no pirmajām dienām, jo beigās tiešām paliek maz laika.
Adrians Taškāns: Secinājumi pēc projekta prezentēšanas un izveides:
1. Sapratu, kā no gariem video materiāliem atlasīt pašu svarīgāko un salikt visu loģiskā, interesantā stāstā.
2. Iemācījāmies sadalīt pienākumus (kurš filmē, kurš intervē, kurš montē) un rēķināties vienam ar otru, lai iekļautos laikā.
3. Sapratām, kā reāli strādā šādi projekti – no pirmās idejas galvā līdz gatavai filmai un prezentācijai.
4. Prezentējot šo projektu un rādot filmu, mēs uzlabojām savu prasmi runāt auditorijas priekšā un skaidri, pārliecināti pastāstīt par savu darbu un secinājumiem.
Lauris Antiņš: Projekta darba laikā es izpētīju tehnoloģiju ietekmi uz jauniešiem un apkopoju informāciju par to pozitīvajām un negatīvajām pusēm. Man bija interesanti meklēt informāciju, intervēt visus, veidot aptaujas un veidot šo darbu. Paldies arī gribu teikt skolotājai Inesei Greižai par atbalstu projekta laikā.
Savukārt 21. maijā Maltas vidusskolas 12.klases skolniecēm – Loretai Šimanovičai, Viktorijai Matvejevai un Everitai Štekelei - bija iespēja iepazīstināt interesentus ar savām grāmatām, kas tapušas šī mācību gada laikā.
Skolēnu darbus recenzēja grāmatu autore Skaidrīte Svikša, kuras viedoklis bija ļoti svarīgs jaunajiem autoriem, par ko sirsnīgs paldies! Radošajām jaunietēm Skaidrīte Svikša veltīja šādus iedvesmojošus vārdus: “Pirmkārt, liels paldies, ka izvēlējāties projektus tieši latviešu valodā un literatūrā! Par to vien jau manas simpātijas. Katrs cilvēks, katrs darbs ir unikāls. Un jūs to pierādījāt ar saviem projektiem - grāmatām. Paldies, ka ļāvāt ieskatīties jūsu domu, emociju, fantāziju pasaulē un teksta meistarības pratībā. Paldies skolai un skolotājai Inesei personīgi, ka jau ceturto gadu manā ikdienā ļaujat ienākt jauniešu radošajiem darbiem, kas reizēm atšķiras no manas ierakstās un tuvās lasāmvielas, bet ļauj iepazīt literatūras plašumu un mūsdienīgumu. PALDIES!”
Arī jaunietes pēc darbu prezentācijas izsaka savas domas par grāmatu tapšanas procesu.
Loreta Šimanoviča: Projekta darba laikā tika uzrakstīta antiutopijas žanra grāmata “Svētais indekss”. Tika izveidots sižets, tēli un nākotnes sabiedrības apraksts, atklājot cilvēku brīvības un varas kontroles tēmas. Rakstīšanas procesā tika attīstītas radošās rakstīšanas prasmes un izpratne par antiutopijas žanru. Vislielākās grūtības sagādāja grāmatas nobeiguma izveide, jo bija svarīgi atrast piemērotu un loģisku noslēgumu stāstam.
Skaidrīte Svikša par Loretas darbu izsaka šādas domas:
Loretas darbs ir spilgts antiutopijas paraugs, kuras mērķis ir nevis izklaidēt, bet formēt apziņu, domāt dziļāk. Pēc šī darba izlasīšanas kārtējoreiz aizdomājos - eksistence kā tāda ir problēma vai iespēja? Termiņu, skaitļu un cilvēcisko sajūtu sadursme - 21. gadsimta realitāte, ko arī atklāj šis darbs. Mēs, kuru apziņu veidojusi 20. gadsimta literatūra, daudz ko redzam citās vienībās, vērtībās, bet paldies par iespēju ielūkoties jūsu radītajā un jums tuvajā.
Viktorija Matvejeva: Pabeidzot savu projekta darbu un uzrakstot jaunrades māksliniecisko darbu – grāmatu par narkotisko atkarību “Pārāk tuvu robežai”–, es izjutu lielu gandarījumu un lepnumu par paveikto. Šī darba izstrāde man ļāva ne tikai pilnveidot rakstīšanas prasmes, bet arī dziļāk izprast narkotisko vielu atkarības ietekmi uz cilvēku dzīvi, attiecībām un sabiedrību kopumā. Rakstot grāmatu, bija svarīgi attēlot emocijas, pārdzīvojumus un grūtības, ar kurām saskaras cilvēki, kas nonākuši atkarībā. Tas lika man aizdomāties par to, cik būtiski ir sniegt atbalstu, sapratni un palīdzību tiem, kuri cīnās ar šo problēmu. Darba izstrādes laikā es arī uzlaboju savu pareizrakstību latviešu valodā, jo, rakstot un vairākkārt pārlasot tekstu, pievērsu lielāku uzmanību gramatikai, pieturzīmēm un vārdu pareizam lietojumam. Tas palīdzēja man attīstīt valodas prasmes un izteikt savas domas skaidrāk un precīzāk.
Skaidrīte Svikša adresēja Viktorijai šādus vārdus:
Jau grāmatas nosaukumus "Pārāk tuvu robežai" ir tik aktuāls - šodienai pat...un rada tik daudz asociāciju! Sižets tik ticams, tik izjusts, ka... mazliet baisi lasot, taču arī tas ir mūsdienu realitātes atspulgs. Taču tik prasmīgi - smalki, detalizēti, tēlaini apraksti notur uzmanību un pilnīgi dzīvojas līdzi galvenās varones gaitām. Paldies par tik dziļdomīgām frāzēm kā "Viņa bija kā sveķos iemests putns". Paldies par uzdrīkstēšanos iedziļināties tik smagā tēmā. Dzīve nav rožu dārzs, bet tik un tā mēs katrs tajā varam un vajag stādīt rozes, izdarot pareizās izvēles...!
Everita Štekele: Piecu mēnešu ilgā intensīvā darba laikā tika uzrakstīta biogrāfiskā proza "SUPRĀTKYS AR KAČU BABU", kas ir par Regīnas Bikovičas personību un dzīvesstāstu. Mans mērķis bija ne tikai dokumentēt sava tuvā cilvēka (manas vecmammas) un ilggadējās Maltas skolotājas mūžu, bet arī saglabāt mūsu reģiona kultūrvēsturiskās liecības un latgaliešu valodas skaistumu. Praktiskajā darbā es apkopoju apjomīgus materiālus – veicu audiointervijas ar vecmāmiņu, izpētīju fotogrāfijas un personīgo arhīvu liecības. Šī procesa rezultātā ir tapusi saturiski vienota 196 lappuses bieza grāmata, kurā esmu centusies maksimāli daudzpusīgi atklāt vecmāmiņas personību un viņai svarīgāko: ģimeni, dzimtu, draugus un profesionālo gaitu. Man šis projekts ir milzīgs personīgais un radošais sasniegums. Katrs kopā pavadītais brīdis nu jau tagad atspoguļojas grāmatā un nekad netiks aizmirsts. Mans lielākais gandarījums ir par spēju saglabāt Regīnas dabisko un dzīvo latgaliešu sarunvalodas izloksni un tendences. Grāmatā ir vienkārša valoda, kas atklājās jaukajās sarunās ar Regīnu. Literārie "vienkāršie teikumi", kas sākotnēji var šķist kā stila nepilnība, patiesībā ir šī darba lielākais spēks, jo šajā grāmatā valoda kalpo kā spēcīgs instruments, kas nodod lasītājam dzīves trauslumu un vērtību. Tas ir darbs, kas māca mīlēt un novērtēt savus līdzcilvēkus, kamēr viņi ir mums blakus. Tik apjomīgas ieceres realizācija īsā laikā prasīja lielu izturību, un steigas dēļ tekstā ir palikušas dažādas stila un neuzmanības kļūdas, kas mani apbēdināja, taču tās neaizēno stāsta būtību. Darba lielākā uzvara man ir emocionālā prezentācija, kas pierādīja to, ka šis darbs ir veiksmīgi noslēdzies. Esmu laimīga, ka man izdevās radīt šo paliekošo vēstures liecību.
Skaidrīte Svikša Everitai veltīja šādus vārdus:
Baudāmās literatūras paraugs, kad var iegrimt domās, mudina cilāt savas atmiņas. Viegla, plūstoša valoda ar akcentu uz latgaliešu valodas skaistumu (par to atsevišķs paldies). Everita caur 1 cilvēku - savu vecmammu - atklāj laikmetu, Maltu un valodu. Izteikts biogrāfisks darbs ar fotogrāfijām, laikmeta liecībām, secīgumu, psiholoģisku pieeju. Arī babys personība atklāta maksimāli daudzpusīgi - kā bērns, jauniete, skolotāja, sieviete, baba. Iekļauts viss cilvēkam svarīgais: ģimene, dzimta, draugi. Uzrunāja secinājumi nodaļu beigās - mēģinājumi analizēt, izprast babys rīcību. Šis darbs mani priecē arī tāpēc, ka skolotāja Regīna ir mana bijusī skolotāja- joprojām atmiņās kā lieliska, vieda, interesanta! Cilvēks piedzimst, lai kaut ko atstātu pasaulei... Iedomājieties, cik skaisti dzīvo cilvēks, ja mazmeita par viņu uzraksta grāmatu, ieliekot katrā teikumā mīlestību! Kaut vairāk būtu tādu babu un unučku!
Jaunajām grāmatu autorēm vēlos novēlēt, lai šī pirmā grāmata kļūst ne tikai par skaistu sasniegumu, bet arī par sākumu lielam un iedvesmojošam ceļam. Lai jums nekad nepietrūkst drosmes rakstīt, sapņot un dalīties savās domās ar pasauli. Katrs uzrakstītais vārds ir solis pretī izaugsmei, un katra lappuse glabā daļiņu no jūsu sirds.
Savukārt jaunajiem filmu veidotājiem vēlos teikt: jūs ne tikai radījāt filmas – jūs drosmīgi runājāt par to, kas sabiedrībā ir svarīgs, pamanījāt problēmas un aicinājāt par tām domāt citus. Tas prasa radošumu, atbildību un spēju ieraudzīt vairāk.
Informāciju apkopoja
latviešu valodas un literatūras skolotāja
Inese Greiža
Jauniešu filmas pieejamas ŠEIT
